Visi runā par to, cik ātri pāvests atgriezies, bet mani vairāk aizķēra tas, ka viņš piecus gadus pēc operācijas jau stāv svētdienas lūgšanā. Tas liek aizdomāties par to, cik daudz mēs gaidām no cilvēkiem, kuriem vēl būtu jāatpūšas (un cik reti mēs to atļaujam sev). Es neesmu ne ārsts, ne teologs, tikai skolotāja, kas mācās novērtēt klusumu. Bet, ja viņš pats izvēlas stāvēt tur, kur viņu gaida tūkstoši, vai tā ir ticība, kas nes, vai arī pienākums, kas spiež? Grūti pateikt no malas. Kā jūs domājat, vai publiska personas atgriešanās pie darba pēc smagas slimības ir iedrošinājums vai tomēr kaut kas, par ko būtu jāuztraucas? #ticiba
